SeaClub
Reģistrācija
  • Nirvana
  • Baltsails

Tāpat kā senatnē prasme siet mezglus attiecās uz jūrnieka profesijas pamatiem - iesācējiem mezglu siešanu pasniedz bocmanis smacīgā, pēc krāsas odošā mācību buriniekā. Varbūt tieši tāpēc pat daudziem profesionāļiem darbošanās ar mezgliem un trosēm līdz pat mūsdienām neizsauc nepieciešamo entuziasmu?

Šī nodarbe var garlaikot arī ērtā mājas atmosfērā, kad jūs cenšaties, apbruņojušies ar kādu izslavētu, piemēram, pazīstamā Ļva Skrjagina "Jūras mezgli", rokasgrāmatu, pārvaldīt šo seno mākslu patstāvīgi. Nebeidzama mezglu dažādība, sarežģītās bildes un sajucis bezformas veļas striķa kamols, uz kura jūs veicat savu eksperimentu, ar laiku izsauc tieksmi nolikt šo brīnišķīgo grāmatu malā ar stingru pārliecību, ka šādu sarežģītu procesu jums nebūs lemts saprast. Neraizējieties! Kā rāda prakse, pat paši pieredzējušākie jūrnieki izmanto tikai piecus līdz sešus mezglus, un pēc neilgas praktizēšanas tikt galā ar tiem nav grūtāk kā ar apavu šņorēm.

Tik tiešām, lai gan pastāv 100-150 jūras mezglu veidu, zināt pilnīgi visus nav nepieciešams. Pirmkārt, daudziem no tiem piemīt līdzīgas īpašības un pielietojumi, tāpēc no vairākiem var izvēlēties tikai vienu, piemēram, vieglāk sasienamo. Otrkārt, diezgan ievērojamai mezglu daļai, kas apskatāmi "kolekcionēšanas" rokasgrāmatās, mūsdienās ir tikai vēsturiska vērtība, teiksim, mezgls, kas ir līdzīgs "zaglīgajam" mezglam, ar kura palīdzību seno burinieku matroži noteica, vai kāds no kolēģiem nav rakņājies personīgo mantu maisā. Treškārt, ļoti daudzi mezgli ir specifiski - tiem ir saistība tikai ar buriniekiem.

Attēls 1. Mīksta trose, viegli salokāma pirkstos, praktiski bez cilpas.

Attēls 2. "Pītene" no polipropilēna – mūsu izvēle galu siešanai.

Attēls 3. Vīta trose no poliestera. Salīdzinoši lēta, taču ar nepilnībām.

Attēls 4. Mīksta trose, taustot plūksnaina ar apvalku, ir īpaši laba sasiešanai. Ja apvalks ir vairāk spīdīgs, tas var izrādīties pārāk „slīdīgs”.

Attēls 5. Ideālā gadījumā uz laivas vajag būt diviem piespiežamiem galiem (izcelts ar sarkanu krāsu) un diviem špringiem (izcelts ar zilu krāsu).


Šī publikācija nepretendē atklāt šo ne tik vienkāršo tēmu "no - līdz" un dublēt nogurdinošas rokasgrāmatas. Mēs nekādā gadījumā nepiedāvājam jums normatīvus dokumentus – visa pamatā ir gaume un raksta autoru aizraušanās. Bez "KиЯ " līdzstrādniekiem, kuriem ir kuģa vadīšanas pieredze, mēs piesaistījām šai aktualitātei konsultantu no malas, mūsu senu autoru, šobrīd jahtas "Nord Light" kapteini Pāvelu Pastuhovu. Vienīgais kritērijs mezglu izvēlei, kuri rakstā tiks analizēti, bija to darba spēju pārbaude un personīgā pieredze. Tā kā izrādījās, ka katrs ir pievērsies savai "skolai", līdzīgiem mērķiem izmantojamie mezgli tiks piedāvāti vairākos variantos – jūsu izvēlei.

Mūsu rekomendācijas primāri domātas ūdensmotoriķiem, īpaši iesācējiem, kuriem nākas saskarties ar mezgliem un virvēm, galvenokārt, pietauvošanā.

Kādas mēdz būt troses

Nereti mēdz būt tā, ka nepārvarama tiekšanās pēc iespējas ātrāk izmēģināt laivu uz ūdens liek aizmirst par tauvas un citiem galiem, tiek paņemtas pirmās virves, kas ir pa rokai, tā teikt, “uz laiku". Bet, kā zināms, nav nekā patstāvīgāka par pagaidu variantu, tāpēc bieži uz dārgām laivām “iedzīvojas” izpūruši gabali no bieziem kanātiem vai kaut kas aizdomīgi līdzīgs striķiem, uz kuriem žāvē veļu. Tomēr nedrīkstētu aizmirst, ka normāli "jūras" gali nav tikai ērtībai, bet arī drošībai.

Pietiekami plašu klāstu var atrast katrā specializētā laivu aksesuāru veikalā – katrai gaumei un finansiālām iespējām. Lai orientētos plašajā trošu klāstā, sākumā noskaidrosim, kādas tās ir.

Šis ir galveno īpašību saraksts, kas jāņem vērā, izvēloties troses.

  1. Pārtrūkuma slodze. Šis rādītājs pauž gala izturību, stingrumu un ir atkarīgs no troses griezuma, tā konstrukcijas - vijuma vai pinuma veida -, apvalka esamības, kā arī tās materiāla. Starpcitu, vairākos gadījumos katalogu tabulās līdz ar pārtrūkuma slodzi tiek uzrādīta arī darba izturība – slodze, kuru var pielietot ilgstošu laiku, neriskējot sabojāt vai pārraut trosi. Tā ir sešas reizes mazāka par pārtrūkuma trosi.
  2. Griezums vai diametrs. Vienkārši runājot – resnums. No šī rādītāja ir atkarīga ne tikai pārtrūkuma slodze, bet arī troses lietošanas ērtums, kas ir īpaši svarīgi pietauvošanas galiem, kurus jāņem ar plikām rokām nereti ar papildus slodzi. Lai arī ar izturīgu, bet plānu trosi, jūs visdrīzāk sagriezīsiet sev plaukstas, tāpēc tieši diametrs ir izšķirošais rādītājs, izvēloties trosi šādiem mērķiem. Trošu ražotāju katalogos nereti ir speciālas tabulas, bet ērtāk ir lietot formulu D=L+4, kur D ir diametrs, L - laivas garums. Piemēram, sešmetrīgam kuterim derēs trose, kuras diametrs ir apmēram 10mm. Mazāka laiva - lielāka izvēles brīvība, tāpēc, vadoties pēc sajūtām, novērtējiet, kā tā ieguļas rokā. Turklāt resnums, kuru nosaka pēc lietošanas ērtuma principa, ar rezervi nodrošina arī nepieciešamo pārtrūkuma slodzi, ņemot vērā ne tikai vēja spēku un straumi, kas atstāj iespaidu uz piestātnē stāvošu laivu, bet arī motora vilkmi manevrējot.
  3. Berze. Pastāv gan samērā slidenas, gan ne pārāk slidenas troses. Tauvas galiem, kas parasti tiek stiprināti uz slīdraga (poleri), šis rādītājs nav tik svarīgs, bet dažu mezglu siešanas procesā slidena trose var radīt problēmas. Šis rādītājs tiek noteikts ne tikai izvērtējot materiālu un troses konstrukcijas, bet arī pēc tās cietības.
  4. Cietība. Cieta trose ir stingrāka, grūtāk salokāma, ar tendenci iztaisnoties. Mīkstu trosi var viegli saliekt pat bez cilpas veidošanas (attēls 1). Turklāt mīksta trose viegli pielāgosies, līdz ar to būs lielāka saskarsmes platība mezglā, kas, savukārt, nodrošina lielāku berzes spēku un savienojuma drošību.
  5. Izstiepjamība un elastība. Burātājus, pirmkārt, interesē troses, kas praktiski neizstiepjas pie precīzas buru noregulēšanas slodzes. Turpretī pietauvošanas galiem jābūt nedaudz atsperīgiem, jo daudzos gadījumos tie pilda amortizatoru funkciju.
  6. Cilpu veidošanās tendence. Daudz cilpas, kuras veidojas pašas par sevi, ir diezgan nepatīkama lieta. Lai no tām tiktu vaļā, trosi nākas attīt pretējā virzienā, kam tiek patērētas dārgās sekundes. Šis netikums, galvenokārt, piemīt cieti tītām trosēm, kuras mēs nerekomendējam.
  7. Īpatsvars. Labāk, ja tas ir mazāks, taču galvenais, ka tā ir troses spēja turēties virs ūdens, kas izslēdz tās uztīšanos uz airu dzenskrūvi manevru veikšanas laikā.
  8. Konstrukcija. Ar neskaitāmu veidu vijumiem un pinumiem, kas daudzējādā ziņā nosaka troses raksturojumu, galvu nepārpildīsim, svarīgākais, ka gali var būt pīti un vīti, tāpat ar apvalku vai bez tā. Nereti tiek lietotas dobās troses, vienkāršiem vārdiem, tikai apvalks bez vidiņa. "Pītās" parasti ir mīkstākas, bet “viens-divi” pītie apvalki ne tikai uzlabo šo rādītāju, bet arī ievērojami palielina berzes spēku.
    Mazāk populāras ir plakanās "siksnas" – "monolīti" vai “dubulti”, tukšas "zeķes" veidā. Kā likums, tās atšķiras ar lieliskām pārrāvuma īpašībām, bet pietauvošanas vajadzībām tās nav tik ērtas. Tās var rekomendēt kā enkura galus. Starpcitu, uz plakanajām "siksnām" ir paredzēti daži enkura elekroinči. Tās ir neaizstājamas arī kā stiprinājumam, īpaši komplektā ar mehāniski uzvelkamu slēdzi.
  9. Materiāls. Šobrīd dominē troses no sintētiska materiāla - poliesters, kaprons, akrils, tomēr klasiskie dabīgie materiāli nav pilnībā izzuduši. Lai gan dabīgie materiāli ir mazāk izturīgi kā sintētiskie, tāpat tie ir pakļauti pūšanas, trūdēšanas draudiem, taču dabīgā materiāla troses ir mīkstākas, ne tik slidenas un bez tendences palikt dobjas pēc lielas slodzes – daudziem sintētiskajiem materiāliem, kas nonāk līdz šim efektam, izmaiņas notiek molekulārā līmeni.
  10. Cena. Daudziem šis radītājs loģiski ir noteicošais. Tik tiešam, mūsdienīgas troses nav lētas - īpaši importam, lai arī vienmēr var atrast viena pinuma troses par dažādām cenām. Izvēles princips ir tāds pats kā katrā iepirkšanās procesā - nevajag maksāt par tām preces īpašībām, kas jums nebūs nepieciešamas.

Piedāvājam jums mūsu personīgo izvēli, kas ļauj izvēlēties atbilstošu kvalitāti par saprātīgām cenām.

Tauvas galiem rekomendējam izmantot liela, brīva pinuma plipropilentrosi (attēls 2) – mīksta, peldoša, labi amortizē rāvumus un praktiski nav pakļauta cilpu veidošanai, taču šī trose ir diezgan slidena. Šīs troses cena salīdzinoši nav augsta.

Ir arī lētāks variants - piemēram, vīta trose no poliestera (attēls 3). Tā ir smagāka, cietāka un ar lielāku tendenci uz cilpu veidošanos. Arī amortizācijas spējas nav tās labākās, jo pie lielas slodzes tās kļūst dobjas.

Neiesakām ekonomēt uz krasta amortizatoru plānajām virvēm – no mezgla tiek prasīta papildus izturība, jo tās nepieciešams siet pie cauruļu reliņiem, margām. Mīksta trose ar labu berzi sniegs garantiju, šeit rekomendējam poliestera virvi ar pītu apvalku (4 attēls). Centieties izvēlēties maksimāli vieglu virvi locīšanai, turklāt saspiešanai nepieciešams nedaudz plūksnains apvalks. Virves resnumu jāvērtē individuāli, taču galvenais faktors ir tās ērtums. Lielākam un attiecīgi smagākam krasta amortizatoram nepieciešamas proporcionāli biezākas virves. Līdzīga mīksta trose ar apvalku ir pielietojama pietauvojoties, taču tās cena ir augsta.

Attēls 6.                                        

Attēls 7. Lai troses gali nespurotos, griezuma vietu pirms griešanas nepieciešams aptīt ar skoču.

Attēls 8. Mezgls – "astotnieks" apstādina spurojošos troses galus. Noder arī kā aizturētājs.

Attēls 9. Gāzes termogriezējs sintētiskām trosēm.


Kā ar tām apieties

Pirms ejiet uz veikalu, nosakiet, kāds troses garums jums ir nepieciešams.

Tauvas galiem ir jābūt vismaz četriem. Izņēmums var būt pašas kompaktākās motorlaivas un kuteri (attēls 5). Ideālos apstākļos, kad ir iespēja pietauvoties jebkurā piestātnes vietā, minimālais troses garums var būt puse no jūsu kuģa, špringam – pusotrs. No vienas puses īsi gali ir labi, jo pastāv mazāks risks tajos iepīties, bet citos apstākļos šī garuma var nepietikt, piemēram, ja pietauvošanās vieta ir pārāk tālu un nepieciešams pietauvoties pie koka neapstrādātā krastā.

Ar kranciem ir vieglāk, škerta garumu var aprēķināt apmēram tā: izmēriet attālumu no ūdens līmeņa līdz pēc iespējas augstākam punktam, kur to varētu stiprināt, un ielieciet vismaz pusmetru (attēls 6).

Veikalā pirktos rituļus nepieciešams sagriezt gabalos pēc nepieciešamības. Galu aizdare ir sintētisko materiālu pluss, tā ir viegla un vienkārša, un tiek veikta izmantojot vienkāršas šķiltavas. Pirms grieziet trosi (jo asāks nazis, jo akurātāk tas izdosies), aptiniet griezuma vietu ar skoču, lai tā nespurojas (attēls 7). Ja tomēr tas ir noticis, tad var izmantot mezglu – astotnieku (attēls 8). Šis mezgls ir labs arī kā bremzētājs jeb aizturētājs. Aptīts ar lipīgu lentu, gals saglabā savu formu un to var kausēt. Šis process nav sarežģīts, taču nedrīkst aizmirst par drošības tehniku. Kausēta plastika var aizdegties, bet karstās piles var trāpīt uz biksēm vai kurpēm, ļaunākajā gadījumā - atšķaidītāja traukā. Resnas troses ir jākausē ilgāk, šeit problēmu var radīt gāzes šķiltavas, īpaši no lēta plastmasas materiāla. Darbojoties ar sintētiskām trosēm, variet iegādāties speciālu termogriezēju, kas griež un vienlaikus sakausē trosi (attēls 9). Pēc būtības tās ir parastas plazmas šķiltavas, kuras cena ir apmēram tāda pati kā "Zippo" šķiltavām.

Griezumu vēlams sakausēt dziļāk – ja tiks sakausēts tikai pats gals, tad tas var izjukt lietošanas laikā. Kamēr sakausējums vēl nav sacietējis, vēlams to izveidot pusmēness formā. Pārsvarā to var izdarīt ar pirkstiem, taču, lai izvairītos no apdeguma, var izmantot koka špakteli vai kādu šauru kociņu. Kausējot centieties izvairīties no gala pārāk plašas sakausēšanas, lai tas neizskatās pēc naglas galviņas (attēls 10) – sienot vaļā dažus mezglus, tas var aizķerties. Kad viss ir atdzisis, skoču var noņemt. 

Ir ērti, ja viens no tauvas galiem ir ar cilpu, t.s. „ogons”. Diemžēl, lai uztaisītu īstu ogonu, nepieciešams daudz laika, kā arī pieredze. Arī pēc grāmatas padomiem uztaisīts mezgls ne vienmēr ir izturīgs, drošs un kvalitatīvs, tāpēc, ja neesat ar to nodarbojušies jau iepriekš, vēlams vērsties pie speciālista vietējā jahtklubā vai veikalā, kur jūs iegādājāties trosi. Ir arī mezgla veids - relatīvi izturīgs "pagaidu" ogons, kuru pietauvojoties var uzsiet pāris sekundēs. Mezgls ir ļoti vienkāršs, bet ar savu funkcionalitāti un efektivitāti ir nopelnījis iesauku "mezglu karalis". Oficiālais mezgla nosaukums ir "bulins", bet vairāk pazīstams kā "tērzēšanas mezgls". Tas labi tur pat slidenas troses, kā arī ir viegli atsienams. Mezgla shēma ir ļoti loģiska, tāpēc to var atcerēties jau no pirmās reizes (attēls 11). Šis mezgls ir ļoti funkcionāls - troses galu savienošana, nostiprināšana, u.c. Tāpat to var pielietot kā "hibrīdmezgla" elementu.

Gataviem tauvošanās galiem nepieciešams atrast piemērotu vietu uz laivas, no kuras pēc vajadzības to var ātri un viegli paņemt, piemēram, lādē. Ņemot vērā, ka trosēm ir tendence sajaukties savā starpā, tās vēlams nošķirt un satīt rituļos, tikai vēlams netīt tās uz elkoņa. Tas nav jūrnieciski, lai arī jūras tradīcijas pamatā rodas praksē, taču nereti ar bēdīgām sekām, piemēram, izmežģītu roku vai pat izkrišanu aiz borta. Turklāt ir vēl kāds iemesls - jo resnāka trose, jo lielākam jābūt ritulim. Īpaši lielas troses nepieciešams likt lieliem riņķiem uz klāja.

Vienāda lieluma cilpas uzklāj uz plaukstas, bet atlikumu trīs reizes aptin ap rituļa augšējo daļu (attēls 12). Praksē vienkārši var izbāzt palikušo asti augšējā cilpā, bet estētiskāk ir salikt to uz pusēm, uzmest sanākušo cilpu uz rituļa "galvas" un aptīt to (attēls 13). Ja rituli paredzēts karināt aiz brīvā gala, nevis aiz cilpas, to vēlreiz izlaiž cauri papildus cilpai un pievelk (attēls 14).

Attēls 10 – pēc sakausētā gala, noteikti noņemiet lieko sakausējumu

Attēls 11 – mezglu karalis – bulins; tērzēšanas mezgls

Attēls 12 – cilpas jāliek uz plaukstas

Attēls 13 – labāk izskatās ritulis, kas sasiets šādā veidā

Attēls 14 – veids, kā veidot rituli, ja mērķis ir pakarināt to.


Slīdragi un krasta amortizatori


Neskatoties uz ārēji šķietamu pietauvošanās palīgierīču, kuras var izmantot uz mazajiem kuģiem, daudzveidību, eksistē tikai divi galvenie to veidi – ragi un slīdragi. Pirmos var atšķirt pēc gariem ķīļveidīgiem “ragiem”, bet otrie izskatās pēc taisnām vertikālām tumbām, kuras lielākoties ir arī aprīkotas ar šķērsām pārliktu garu pārliktni (zīm. 1.). Gan vieniem, gan otriem var būt viens vai divi vertikāli balsti. Gadījumā, ja tie ir divi – vertikālie balsti kopā ar horizontālo pārliktni veido noslēgtu telpu līdzīgu cilpai vai pietauvošanās gredzenam (zīm.1., a un b).

Visiem iepriekšminētajiem pietauvošanās palīgierīču veidiem ir sava pielietošanas specifika, bet tos visus vieno tas, ka virves gals uz tiem tiek uzlikts vienādā veidā – “astoņniekā” (zīm. 2.). Tinumu skaits ir atkarīgs no troses platuma - jo tas tievāks, jo vairāk reizes ir nepieciešams to aizlikt aiz izciļņiem, bet visbiežāk ir pilnīgi pietiekami ar diviem līdz trim tinumiem.

Tomēr, ja brīvais virves gals netiek nostiprināts, jau uztītā virve var atraisīties vaļā. Klasiskais mezgla nostiprināšanas veids ir troses galā izveidot cilpu, izgriezt to par 180 grādiem, uzmest uz “raga” un pievilkt (zīm. 3.). Lielākai drošībai veikto darbību var atkārtot arī raga vai slīdraga pretējā pusē.

Tas ir universāls un diezgan drošs variants, bet gadījumā ar ragiem ir arī cits veids – brīvais troses gals vienkārši tiek aptīts apkārt balstam, kas atrodas zem virsējā pārliktņa (zīm. 4.). Ragu gali lielākoties atrodas diezgan zemu attiecībā pret klāju, kā arī tiem ir “plūdlīnijas” forma, tāpēc līdz ar vairākiem troses tinumiem, tie spēlē arī savdabīgu ķīļa aizturēšanas lomu. Šāds mezgla nostiprināšanas veids ir arī diezgan drošs, tomēr mēs ieteiktu šo veidu izmantot, galvenokārt, īsos krastā uzturēšanās gadījumos, jo tā lielākais pluss ir troses gala nostiprināšanas un atraisīšanas ātrums. Ilglaicīgākām pieturvietām labāk būtu izmantot nostiprinošo cilpu.

Ja uz laivas eksistē pietauvošanās ierīces ar diviem balstiem, ir jēga aprīkot troses ar cilpas aci (protams, tikai no vienas puses) – kaut vai tikai izveidojot iepriekšējā publikācijā minēto buliņa mezglu. Cilpas acs ir jāizvelk cauri balstiem un jāuzmet uz tiem no “ieejas” puses, izvelkot tos zem “ragiem” (zīm. 5.).

Nekad trosi vienkārši neuzmetiet uz raga vai slīdraga – pie slodzes samazināšanās cilpa var noslīdēt atpakaļ! Vēl vairāk nemēģiniet aptīt caur balstiem novilktās cilpas acs malas uz raga vai slīdraga galiem, kā norādīts 6. zīmējumā – tas ir pats drošākais veids kā atlaist pie krasta atstāto laivu brīvā peldējumā! Diemžēl šādu mežonīgu cilpas acs novietošanas metodi mēs šeit minam tikai tāpēc, ka ne reizi vien to esam redzējuši Maskavas un Pēterburgas krastmalās. Nebūtu ieteicams vilkt trosi cauri balstiem bez cilpas acs, īpaši garu trosi – tā ir gan laika neracionāla tērēšana, gan lieks risks trosi samudžināt.

Tas ir gaumes jautājums, kur stiprināt ar cilpas aci aprīkoto troses galu – uz laivas vai piestātnes. Lielākajā daļā gadījumu lietderīgāk to būtu stiprināt uz laivas, jo nav zināms, vai nepazīstamā piestātne ir aprīkota ar nepieciešamo veidu ragiem vai slīdragiem. Taču uz savas laivas būtu jārīkojas otrādi: tā kā laivā ir drošāk nekā krastā, tad laivā būtu arī jātur ritulī satīto brīvo virves galu.

Daži aprīko troses pietauvošanās galu ar metālisku karabīni – tas ir ērti, tomēr izturība varētu būt vēl labāka, tāpēc šāds variants tiek rekomendēts tikai nosacīti vieglām un kompaktām laivām. Pie karabīnes izmantošanas troses gals pirms tā “aizpogāšanas” arī ir jālaiž cauri raga vai slīdraga balstiem – šajā gadījumā tie nospēlēs parasta kuģu pietauvojamā gredzena lomu (zīm. 7.). Turklāt pietauvojamos gredzenus - gredzenus vai pusgredzenus -, lai gan ar lielu piepūli var pieskaitīt pie pietauvošanās palīgierīcēm. Lielākoties tos var redzēt nevis uz laivām (izņemot pašas mazākās), bet gan uz piestātnēm. Daudzās ostās un jahtklubos pietauvošanās gredzenus, kuru izgatavošanai ir nepieciešama tikai tērauda stieple un metinātājs, pielieto tikai parastas ekonomijas dēļ, lai gan pēc pielietošanas ērtuma un izturības tie zaudē normālām un līdz ar to arī dārgākām palīgierīcēm.

Sasienot tauvas galu ap tauvošanās gredzenu, nenoslinkojiet aizlikt to ar diviem – trim tinumiem, vairākas reizes izlaižot trosi cauri gredzenam (zīm. 8.) – palielinātais saskares laukums samazinās troses risku pārtrūkt uz pusēm.

Šajā gadījumā pats vienkāršākais siešanas veids ir izmantot, t.s., durkļus (zīm. 9.), turklāt, jo to ir vairāk, jo labāk. Pēdējais durklis būtu jānostiprina ar papildus tievu striķi, taču uz mīkstas, plūksnainas troses durkļi turas arī tāpat vien. Pats drošākais variants ir jau minētais buliņa mezgls, īpaši tad, ja tiek paredzēta ilglaicīga stāvēšana krastā. Pirms sasiet šo mezglu, brīvo troses galu var vēl papildus izlaist cauri tauvošanās gredzena cilpām (zīm. 10.).

Ja troses gals ir pārāk garš, laist to cauri tauvošanās gredzenam, kā arī vilkt ārā, nav īpaši ērti. Vienkārši saliekat troses galu dubultā, pārvēršot to dubultā nepieciešamā garuma trosē (zīm. 11.).

Daudzās neaprīkotās vietās nereti parādās nepieciešamība nostiprināt troses galu aiz, t.s., pāļa – vertikāli novietota staba vai pāļa, vai pat koka. Siešana ar durkļu palīdzību te ir diezgan nederīga dēļ staba vai pāļa lielā resnuma, tāpēc atliek tikai iespēja izmantot buliņa mezglu. Cilpu var vienkārši uzmest virsū uz nosacīti augsta pāļa, ņemot vērā arī to, ka nereti uz tāda atrodas kāda veida šķērslis, piemēram, parasta nagla, kas neļauj trosei noslīdēt lejā. Ja tomēr jūs sienat laivu klāt kokam, piemēram, ar laivas priekšgalu stāvot pie smilšainas pludmales, jūsu uzdevums ir sarežģītāks. Te var arī palīdzēt vairāki uz stumbra uzmesti papildus tinumi – tie neļaus trosei samazināt nospriegojumu, kamēr jūs sienat mezglu.

Neaizmirsīsim, ka pietauvošanās parasti nav statisks process, un pirms laivas piesiešanas, to bieži nākas pievilkt pie krasta. Jo laiva smagāka un jo vairāk tai ir buru, jo grūtāk tas ir izdarāms. Atšķirībā no tauvošanās gredzena vai pāļa, ragi un slīdragi var šajā procesā lieti noderēt.

Darboties ar rokām ir neracionāli, ja laiva ir liela un ir spēcīgs vējš, labāk ļaujiet, lai jums kalpo fizikas likumi.

Uzmetiet vienu – divus iepriekš nospriegotas troses tinumus uz raga vai slīdraga (ne “astotnieka” veidā, bet gan vienkārši aptinot to ap balstu zem šķērskoka), labi nostiepiet arī brīvo troses galu, lai tinumi slodzes iespaidā nesāktu noslīdēt, un uzkāpiet ar kāju uz troses starp laivu un piestātni. Šāda pieeja palīdz iegūt spēku. Laivas bortam pietuvojoties piestātnei, noņemiet kāju un strauji ņemat troses gala nokari, kurš viegli izslīdēs pa ragu vai slīdragu (zīm. 12.). Ņemiet vērā, ka labāk šo darbību atkārtot vairākas reizes nekā mēģināt “nospiest” trosi līdz ūdenim – jo lielāku leņķi attiecībā pret horizontāli tā veido, jo mazāk mēs iegūstam spēku, un galu galā, jūs vienkārši riskējiet iekrist ūdenī.

Ne mazāk svarīga lieta pietauvošanās procesā ir mīkstie krasta amortizatori (visbiežāk tie ir izgatavoti no gumijas), pirmkārt, uz lielajām laivām. Tāpat šī ierīce būs visnotaļ noderīga arī uz mazajām laivām, īpaši, ja tām ir laba apdare. Tas, kuram šāds ieteikums spēj izraisīt tikai ironisku smīnu, visdrīzāk nekad nav tauvojies ar laivu, kurai ir uzpūšamie borti, pie tērauda spārna ar asām, plēstām malām...

Amortizatoru siešana, kā liecina sarunas ar laivotājiem – iesācējiem, sagādā vislielākās grūtības. Lai gan jāsaka, ka nekas sarežģīts tas nebūt nav.

Uz nelielām laivām amortizatorus visbiežāk stiprina aiz jau iepriekš minētajiem ragiem un slīdragiem tāpat kā tauvošanās troses galus – “astoņnieka” veidā. Reizēm tā ir vienīgā izeja no stāvokļa, kad ir jāsamierinās ar diviem nopietniem mīnusiem. Pirmkārt, viena un tā paša stiprinājuma punkta izmantošana gan tauvošanās, gan amortizatoru virvei, paaugstina risku tām savā starpā sapīties un nepieciešamības gadījumā “atdodot” vienu, nākas “atdot” arī otru. Otrkārt, krasta amortizatori var pēkšņi atrasties nepiemērotās vietās. Šajā gadījumā palīdz stacionāri uz bortiem vai kajītes sānu sienām novietoti nelieli āķīši – karabīnes, kuru labākais novietojums tiek piemeklēts pieredzes ceļā (krasta amortizatori šajā gadījumā tiek karināti uz tiem aiz cilpiņām, kas jau iepriekš ir sasietas uz tievajām virvēm).

Lai arī neticami, taču visvieglāk ir tieši lielu laivu īpašniekiem, kuru laivu klājs pa perimetru ir apstrādāts ar relingiem (gari stieņi ar āķiem) un margām – stiprināt aiz tiem amortizatorus ir visērtāk. Kas attiecas uz konkrētiem mezgliem, tad te piedāvājam vairākus variantus.

Daudzi šim mērķim pielieto diezgan vienkāršo vebliņmezglu (zīm. 13.). Pavirši aplūkojot, tas pat īsti neizskatās pēc mezgla, tomēr senākos laikos tieši ar šī veida mezglu uz vantīm tika stiprinātas trepes, pa kurām matroži rāpās uz mastu. Slodzi, ko šajā gadījumā nodrošina amortizatora svars, šis mezgls iztur pietiekami labi.

Citam mezglam, ko var izmantot amortizatoru stiprināšanai, pats nosaukums ir ne visai glaimojošs – “govs” mezgls (zīm. 14.). Tomēr arī šajā gadījumā nespriežat pēc pirmā iespaida – arī šis mezgls pie slodzes nav nemaz tik slikts - un pie nepieciešamības aizķerties aiz kāda veida āķa, piemēram, aiz auto āķa, šis mezgls tiek sasiets pāris sekunžu laikā: trose divas reizes tiek pārlocīta uz pusēm un nostiepšanai paredzētā cilpa jau ir jums rokās (zīm. 15.).

Abus minētos mezglus var papildināt ar cilpiņām, kuras atvieglos jums mezglu atsiešanu (zīm. 13., b un 14. b).

Mēs rekomendējam jums vēl neminēto trešo variantu. Tā precīzu nosaukumu definēt ir grūti, jo šis mezgls, tā teikt, tiek nodots “no rokas rokā”. Tas ir ļoti ērti sasienams un atsienams, un droši tur gan uz resniem relingiem, gan uz trošu margām (zīm. 16.).

Pāris vārdos par to, kā pie tievas virves piesiet pašu krasta amortizatoru: var pielietot jau sākumā minēto buliņa mezglu, tomēr estētiem iesakām izmantot cilpas aci. Turklāt šis ir tas gadījums, kad vadoties pēc takelāžas darbu rokasgrāmatas, var riskēt izveidot to patstāvīgi, jo slodze, kas izveidojas savienojuma vietā, ir neliela. Atliks sākumā izvērt tievo virvi cauri amortizatora austiņai (cilpai), pēc tam cauri cilpas acij un beigās savilkt (zīm.17.).

Krasta amortizatori uz laivas aizņem diezgan daudz vietas, tāpēc labs risinājums var būt speciāli stiepļu turētāji. Vienīgi būtu nepieciešams tiem atrast piemērotu vietu uz borta. Pirmkārt, būtu vēlams, lai krasta amortizatori vienmēr būtu ērti pieejami, otrkārt, tie nedrīkst traucēt – piemēram būt priekšā ejai vai arī ierobežot pārskatāmību no vadītāja puses (zīm.18.).

Nobeigumā minēsim pāris noderīgu atziņu.

Iespējams, lieki atgādināt, ka aiz borta izkarināti amortizatori var būt tikai atrodoties piestātnē vai ostas šaurībā. Pēc iziešanas ūdenī tos uzreiz būtu jānoņem, ja vien negribat kļūt par kopējo apsmiekla objektu.

Pietauvošanās ir visnotaļ atbildīgs darbs pat uz vismazākās laivas, tāpēc viss būtu jāsagatavo jau iepriekš. Troses galus būtu vēlams aizlikt aiz raga vai slīdraga jau pieiešanas pie krasta laikā (ja jūs uz laivas esat viens, jūsu uzdevums kļūst nedaudz sarežģītāks – veicat šo procesu tikai “neitrālajā” un tādā vietā, kurā jūs netraucēsiet citiem satiksmes dalībniekiem), kad jau konkrēti ir zināms, ar kuru bortu notiks pietauvošanās. Tas attiecas arī uz amortizatoriem, lai gan būtu labi, ja to komplekts atrastos bortam abās pusēs vienlaicīgi, jo krasta amortizatori ir noderīgi ne tikai atrodoties pie piestātnes, kur pie jums var pietauvoties ar otru korpusu, bet arī kādos ārkārtējos gadījumos, kuri var notikt pārvietojoties pa šauriem ūdeņiem.

Ja kādam no pasažieriem ir pietiekami daudz pieredzes, lai pildītu matroža lomu, būs labāk, ja vismaz vienu no amortizatoriem viņš turētu rokās un nepieciešamības gadījumā nodrošinātu “problemātisko” vietu pieiešanas pie krasta laikā.

1.zīmējums Ragus var atšķirt pēc ķīļveidīgiem “ragiem” (a un c), bet slīdragus – pēc vertikāliem balstiem (b un d). Taču nereti svarīgāk par šo faktu ir, vai eksistē balstu izveidotā noslēgtā telpa (a un b), kura ļauj izmantot cilpas aci, tāpēc mēs esam aprakstījuši dažādas pietauvošanās palīgierīces jauktā secībā.

2.zīmējums Gan uz pīlēm, gan uz slīdragiem pietauvošanās troses gals tie likts “astoņnieka” veidā.

3.zīmējums Šādi tiek novietota klasiskā nostiprināšanas cilpa.

4.zīmējums Troses galu uz pīles var nostiprināt, vienkārši to aptinot apkārt.

5. zīmējums Šādi uz pīles vai slīdraga ar diviem balstiem tiek novietota cilpas acs.

6. zīmējums Nekad šādi nedariet – pie slodzes samazināšanās cilpas acs bez jebkādiem traucēkļiem vienkārši noslīdēs nost!

7. zīmējums Troses gals ar karabīni tiek aizāķēts aiz divbalstu raga vai slīdraga tāpat kā aiz parasta pietauvošanās gredzena, ja uz tiem vienkārši uzmet izveidojušos cilpu, kā redzams fotogrāfijā, tad tā var noslīdēt.

8. zīmējums Novietot troses galu aiz tauvošanās gredzena vajadzētu ar vairākiem tinumiem, lai trose nepārtrinās pušu.

9.zīmējums Visvienkāršākais mezgls durklis ir labs “lielā kompānijā”.

10.zīmējums Visdrošākais uz tauvošanās gredzena ir buliņa mezgls; brīvo troses galu pirms tam var izlaist cauri tinumiem, kas atrodas uz tauvošanās gredzeniem.

11. zīmējums Garo trosi, izmantojot pie aizlikšanas aiz tauvošanās gredzena, izmanto tikai daļēji, saliekot to uz pusēm.

12. zīmējums Šādā veidā bez liekas piepūles pie piestātnes var pievilkt pat ļoti smagu laivu.

13. zīmējums Vebliņmezgls pēc skata ir samērā vienkāršs un ļoti drošs. (Visi amortizatoriem domātie mezgli pārskatāmības dēļ tiek attēloti “no ūdens puses”, bet sien tos no klāja puses.)

14. zīmējums Otrs variants amortizatoriem - “govs” mezgls.

15. zīmējums “Govs” mezgla novietošanai uz āķa to var sasiet pāris sekunžu laikā.

16. zīmējums Mūsuprāt, šis mezgls ir vislabākais tā novietošanai uz amortizatoriem, diemžēl mēs nezinām tā nosaukumu.

17. zīmējums Lai krasta amortizators uz tievas virves izskatītos pēc iespējas estētiskāk, vislabāk ir izmanot mezglu, kas izveidots uz cilpas acs pamata.

18.zīmējums Mūsuprāt, ne pārāk veiksmīga vieta krasta amortizatoru turēšanai, tie noteikti ierobežo pārskatāmību kursa virzienā.

Notikumu kalendārs
2019-12 Novembris 2019
P O T C P S Sv
        1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30