SeaClub
Reģistrācija
  • Baltsails
  • Nirvana
2006-07-04
Ievietoja: Kategorija: Izklaide

Intervija ar žurnāla “Optimist” redaktoru un burātāju Juri Aili

 

Juris Ailis

Jahtu un kuteru infrastruktūras attīstība Latvijā beidzamos gados noris samērā aktīvi. Pie lielākajām ūdenstilpnēm Rīgas reģionā tiek izveidotas jaunas piestātnes un veikti citi infrastruktūras attīstības pasākumi.

Latvijā Jūras braucējus (jahtu un kuteru īpašniekus) var iedalīt divās grupās, pirmā – atpūta, otrā – sports. Pirmās kategorijas cilvēki pamatā izvēlas iegādāties kuteri, motorlaivu vai nelielu jahtu ar ko “iziet jūrā” pa brīvdienām, kopā ar ģimeni vai draugiem. Otrā kategorija, kam tas ir sports un hobijs - “iziet jūrā” salīdzinoši biežāk, piedalās regatēs un sacensībās, bez tam, savam kuģim un tā tehniskajām apkopēm pievērš ievērojami lielāku uzmanību. Šeit interesants salīdzinājums ir tāds, ka cilvēki, kas kuģošanu uzskata par sporta veidu, parasti galvenās tehniskās apkopes veic pašu spēkiem, piemēram, kopā ar savu burāšanas komandu, savukārt cilvēki, kas kuģošanu uzskata par atpūtas veidu, parasti izmanto servisa un apkopes pakalpojumus. Ja agrāk katrs jahtas (peldrīka) kapteinis ar savu komandu uzskatīja par goda lietu katru pavasari un rudeni veikt uzkopi un tehniskos remontus, tad šobrīd, kad kuģošana ir kļuvusi par dārgu un prestižu atpūtas veidu, to īpašnieki pamatā ir turīgi biznesa cilvēki, kas sava “kuģa” uzkopi uztic profesionāļiem.

Lai gan visi vadošie jahtu un kuteru dīleri Latvijā piedāvā tehniskās apkopes un remonta pakalpojumus, labu un profesionālu jahtu un kuteru remonta speciālistu ir samērā maz, bez tam tie ir ļoti noslogoti. Latvijā pamatā visi kuteru un jahtu īpašnieki remonta un apkopes speciālistus meklē caur paziņu kanāliem, nevis griežas pa tiešo servisa kompānijā, jo tās nespēj nodrošināt kvalitatīvu un savlaicīgu servisu. Ja vēl pirms gadiem 5-10 samērā izplatīti bija iegādāties lietotus 70to, 80to gadu kuģošanas modeļus vai Poļu ražojuma Jahtas, tad šobrīd jau kuģotāji ir pārliecinājušies, ka nav vērts ekonomēt naudu, iegādājoties vecu jahtu vai kuteri no mazpazīstama brenda, jo rodas nopietnas problēmas ar rezerves daļu meklēšanu un tehniskajām apkopēm, kā rezultātā bieži šie kuģošanas rīki vairs jūrā nekad neiziet un pēc tam jau var mēģināt tikai to “sagriezt” metāllūžņos, atpelnot pacēlāja un transporta izmaksas. Tā – šobrīd jau patērētāji ir kompetentāki un parasti izvēlas pazīstamu ražotāju “brendu” kuģus, kuriem pēc kataloga var piemeklēt praktiski visas nepieciešamās rezerves daļas un aprīkojumu. Augstas kapacitātes servisa un apkopes centra Latvijā vēl joprojām nav, atšķirībā no Skandināviem un Igauņiem, kur šis ir ļoti izplatīts bizness. Savukārt, par Latviju, jāsecina, ka apkalpošanas un remonta serviss kuģošanas līdzekļiem ir ievērojami lēnāks un mazāk pieejamāks, nekā citos biznesa virzienos. Kā izteicās burātājs Juris ailis: “Jūra nepiedod tehniskas paviršības!!”

Runājot par kuģošanas infrastruktūru, jāpiemin mazās ostas un piestātnes, kas ir ļoti būtisks elements gan vietējiem kuģotājiem, gan ārvalstu jahtu un kuteru tūristiem. Piemēram, Igaunijā – Tartu, Tallinā un Sāremā gandrīz pie visām mazajām ostām un piestātnēm ir izveidoti jauni pontoni, kārtīga piestātne, pastāvīgs dežurants, sauna un dušas telpa, savukārt pie lielākām piestātnēm ir arī naktsmītnes un krodziņš (ēstuve). Tās ir pamatprasības, kas apmierina katru kuģotāju un piesaista tūristus kā ostai, tā arī pilsētai, tādējādi arī attīstās mazā komercdarbība. Savukārt Latvijā mazās ostas nav attīstītas un, lai gan ir vietējie entuziasti, pašvaldības atbalsta praktiski nav, savukārt ES finansējumu piesaistīt ir pārāk laikietilpīgs un birokrātisks process, kuru vietējiem burātājiem, kas bez finansiālas ieinteresētības gribētu attīstīt savu vietējo mazo ostu, paveikt ir samērā grūti.

Ja Somijā, Tallinā, Zviedrijā un citās Baltijas jūras valstīs jahtu un kuteru infrastruktūra attīstās tāpēc, ka to atbalsta valsts, pašvaldība, vietējie uzņēmēji, dažādi nacionālie fondi un pat valdības vīri, kas paši ir aktīvi burātāji, iestājas par šo nozari, tad Latvijā, kas nepārsteidz, jahtu un kuteru infrastruktūra attīstās tā – lēcienveidīgi un būtiskiem attīstības pavērsieniem ir nepieciešams kāda “šoka terapija”. Piemēram, kad 2002. gadā Rīga tika rīkota starptautiskā “Cutty stark” regate, tika veikta centrālās ostas rekonstrukcija un Andrejostā uzstādīti jauni pontoni, pēc ilgstošajām reportāžām par Māra Gaiļa jahtas braucienu apkārt pasaulei – daudzi biznesmeņi pie savām privātmājām Daugavas, Lielupes, Ķīšezera u.c. ūdenskrātuvju tuvumā sāka attīstīt savas privātās kuteru piestātnes, pēc šī gada veiksmīgās izstādes “Riga Boatshow” ievērojami pieauga jauno jahtu un kuteru realizācija un tamlīdzīgi.  

Žurnāla “Optimist” redaktoram Jurim Ailim tika uzdots jautājums par Jahtu un kuteru tirdzniecību un tendencēm Latvijā. Kā portālam seaclub.lv atzina Juris, tad sortiments ir pieejams ļoti plašs un šī izvēle ir ļoti individuāla, taču “nevajag knapināties”, tāpat, kā “nevajag pārspīlēt”. Ģimenes izbraucieniem pa vietējiem ūdeņiem nav nepieciešama 12 un vairāk metru garš “kuģis” pa simtiem tūkstošu latu, savukārt cilvēkiem ar vēlmi doties tāljūrā – uz Skandināvijas vai Centrāleiropas valstīm – ir nenopietni to mēģināt darīt ar 5-8 metru “pastalu”. Latvijā ir samērā kompetenti tirdzniecības dīleri (brokeri), kas arī klientam dod pareizus un objektīvus padomus kuģošanas līdzekļa izvēlē. Dīleru cenas visā Eiropā ir praktiski vienādas un starp vadošajiem “Brendiem” tiek ieturēta aptuveni līdzvērtīga cenu politika. Daudzi Latvijas burātāji ved kuģus no ārzemēm. Piemēram, populārs modelis ir Zeta-3, ko ieved no ASV, tāpat pēdējā laikā tiek ievesti samērā daudz lietoti motorkuģi no Zviedrijas un Somijas. Kā atzīst Juris Ailis, tad par 10 000EUR var nopirkt vidēji labu, lietotu buru jahtu, taču izvēle un iespēju gradācija “cenā uz augšu” ir ļoti plaša, taču jāatzīst, ka jaunas jahtas Latvijā ienāk diezgan maz – ja tiek pirkts jauns kuģošanas līdzeklis, tad tas parasti ir kuteris. Jahtas Latvijas “mazizmēra flotē” pamatā ir 80to gadu modeļi ģimenes brīvdienu izbraucieniem, taču, kad cilvēkam jāizvēlas – pirkt lielāku jahtu, bet lietotu, vai jaunu – bet mazāku..... ne vienmēr izvēle notiek par labu jaunajiem modeļiem.

Kā intervijā portālam seaclub.lv atzina žurnāla Optimist redaktors Juris Ailis, tad Latvijā pastāv “Mīts”, ka burāšana ir izredzēto privilēģija, kas pieejama tikai cilvēkiem ar augstiem ienākumiem. Praktiski cilvēkam, kam interesē jahtu burāšana un ir vēlme “iet jūrā” iespējas ir samērā plašas un tas neprasa lielus finansu līdzekļus. Iekļūt vidējas klases sporta jahtas komandā nav īpaši grūti, jo entuziastisku un uzcītīgu jauno burātāju Latvijā nemaz nav tik daudz, un lielai daļai jahtu bieži vien trūkst komandas locekļu. Iekļūstot jahtas komandā, ir jārēķinās ar smagu un pastāvīgu darbu pie jahtas apkopes, tīrīšanas un uzturēšanas tehniskā stāvoklī. Smags darbs turpinās arī uz klāja - mācībās, sacensībās un regatēs – kas nelīdzinās filmās redzētajām ainām ar aukstu šampanieti uz liela, spīdīga kutera klāja – Karību jūras oāzē. Piemēram, tādas sporta jahtas, kā “Spaniel” komandā ietilpst vesels kolektīvs, kas visi kopīgi veic jahtas apkopes, piedalās sacensībās un arī pati sporta jahta vienādi pieder visai komandai.

Jākonstatē, ka, lai brauktu jūrā un nodarbotos ar burāšanas sportu...... – “nauda nav vajadzīga”, taču, lai kuģošana būtu “prestižas atpūtas” veids..... - šim hobijam pastāvīgi ir jāvelta “liels žūksnis”.

0 cilvēki ir atstājuši komentārus par šo rakstu

Atstāj savu komentāru

Notikumu kalendārs
2020-01 Decembris 2019
P O T C P S Sv
            1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31          
no events