SeaClub
Reģistrācija
  • Nirvana
  • Baltsails
2006-07-03
Ievietoja: Kategorija: Izklaide

Intervija ar Māri Gaili

 

Inervija ar Mari Gaili

Intervija norit Māra Gaiļa uzņēmuma “MG Nekustamie īpašumi” ofisā. Mūs sagaidot, viņš ietur pieņemto diplomātiju, taču līdz brīdim, kad sāk runāt par burāšanu, par sajūtām, kas rodas tikai jūrā esot, par saviem plāniem un sasniegumiem attiecībā uz jahtu ostu izbūvi Latvijā. Optimisms un aizrautība, kas staro no Māra Gaiļa, kad viņš stāsta par savu burāšanas pieredzi, iekārdina pamēģināt ikvienu no mums, ko nozīmē šī stihija.


SeaClub: Darbojoties tādās sfērās kā politika, nekustamie īpašumi – kas ir tas, kāpēc sākāt meklēt iespējas doties jūrā?

Māris Gailis: Tam ir vairākas saknes kā kokam - vectēvs bija jūrnieks, 15 gadu vecumā, pagājušā gadsimta sākumā, aizbēga no mājām un iestājās par kuģa puiku uz kāda burātāja, mana mamma bija burātāja, līdz es piedzimu. Mans bērnības sporta veids bija orientēšanās nevis burāšana, bet jaunībā, redzot avīzē pēdējā lapā aprakstu, kā uzbūvēt vindsērfingu, radās ideja, ka man to vajag uzbūvēt un es to izdarīju ar’! Un tad, 1976. gadā, varētu teikt, sākās mana burāšanas karjera. Tā es sāku no sērfinga, tad es pārgāju uz kreiseru burāšanu, vēlāk noliku visus nepieciešamos kursus pēc kārtas, kļūstot par kapteini. Tagad es gudroju par motorjahtu. Īstenībā visus pēdējos 25 gadus esmu salīdzinoši daudz burājis. Protams, apkārt pasaulei – tas bija tāds speciāls gadījums, taču pirms tam arī - es pārburāju pāri Atlantas okeānam, pāri Ziemeļjūrai, tāpat burāju pa Vidusjūru un tādā stilā. Pirms neilga laika arī burāju – īsu brītiņu, bet tomēr, zem Zelta vārtu tilta pa Sanfrancisko līci. Nu, tā kā burāšana man ir pie sirds. Es desmit gadus vadīju Latvijas Zēģelētāju savienību, biju tās prezidents. Joprojām vadu vienu ar burāšanu saistītu sabiedrisko organizāciju, tā ir biedrība “Burinieks”, kas savā laikā tika nodibināta, lai organizētu Mildas braucienu apkārt pasaulei.

Bet, lai kā tas arī nebūtu, attīstot nekustamo īpašumu, kas ir mana tagadējā pamatnodarbošanās, es tomēr lielākoties skatos uz ūdens malu. Jahtu osta pretī Ģipša fabrikai, Balasta dambī 70, ir izbūvēta, jau patiešām gatava! Sākumam tur ir kādas 20 vietas, taču, ja būs pieprasījums, tad mēs paplašināsimies gar krastu. Vēl viena jahtu osta ir neapšaubāmi superīga, ko es tagad izbūvēju Kaltenē uz mākslīgas salas, pārveidojot baseinu par lagūnu, kurā varēs ieiet iekšā. Līgums jau ir noslēgts.

SeaClub : “Nekustamos īpašumus mēs uzlūkojam ar skatījumu nākotnē. Viens no šī uzņēmuma svarīgākajiem mērķiem ir atrast nenovērtēto: pamanīt to, kas ir potenciāli vērtīgs, bet līdz šim palicis neievērots.” Šis ir citāts no Jūsu uzņēmuma mājas lapas. Tātad pildiet savus mērķus?

M.G.: Jā, es domāju, ka nekustamais īpašums tikai iegūst, ja blakus, vislabāk pie tā, ir piederīga jahtu osta. Ne velti nekustamā īpašuma žurnālos un mājas lapās, un arī jahtklubu mājas lapās un jahtu žurnālos ir arī waterfront Real Estate reklāmas, jo ir cilvēki, kam tas ārkārtīgi patīk un kuri ir arī ar mieru maksāt vairāk, lai tikai būtu krastmalā, kur pie deguna var nolikt arī savu jahtu. Tas ir tāds veids, kā priecāties par dzīvi. Baigi labais veids – veselīgs, protams, padārgs, bet visādi jauks. Tas cilvēkus fascinē un tāpēc arī man tas ir svarīgi. Jahtu osta šeit, Ķīpsalā, ir sabiedriskās organizācijas Burinieka pasākums. Pirms diviem gadiem es nopirku brīnišķīgu retro kuteri “Ingrīda”, izgatavotu 1935. gadā no Hondurasas mahagoni. Tā nebija īpaši jārestaurē, tikai nācās nomainīt motoru. Tagad mēs, sabiedriskā organizācija Burinieks, sniedzam tādu pakalpojumu - vadājam cilvēkus pa Rīgas kanālu un pāri upei.

Jau pagājušajā gadā sāku aicināt Rīgas Domi aprīkot Daugavas krastu un arī kanāla krastus ar piestātnēm, kuras būtu draudzīgas motorlaivām un motorjahtām, jo šobrīd faktiski pie tiem drausmīgajiem armatūras sarūsējušajiem dzelžiem, kas tur ir izlīduši no tām piestātnēm, normāli pieiet nevar. Solījumi tā kā ir, bet kā jūs domājat, vai ir kaut kas jau uztaisīts?... /smejas/ To paredzot, mēs paši gatavojām vienu piestātni un uzstādījām to kanālā pie operas. Šobrīd kanālā ir i tikai pāris dzelzbetona, nepievilcīgas piestātnes, kas paredzētas ūdens velosipēdiem. Visticamāk, mūsu darbība neatmaksāsies, taču tas nav galvenais. Man ir prieks, ka rīdzinieki un viesi var redzēt Vecrīgu no ļoti savdabīga rakursa. Faktiski tas jau ir Rīgas Domes jautājums... /aizdomājas/.

SeaClub: Jums ir svarīgs dizains, estētisms, ņemot vērā to, kā jūs par Rīgu un daudzām citām lietām runājiet.


M.G. : Jā, man ir ļoti svarīgi, kā lietas izskatās, to saturs arī, bet, lūk, tā forma nav mazsvarīga nemaz! Es uzskatu un vienmēr tā esmu darījis - centies dzīvot sakārtotā vidē, vēlams, sakārtotā ar radošu dzirksti, jo tas stipri palielina dzīves kvalitāti, uzlabo garastāvokli. Tev ir patīkamāk būt tādā vidē. Dzīve ir tikai viena un nav nemaz tik gara. Tā ir jāizbauda.

SeaClub : Relatīvi nesen atgriezāties no ekspedīcijas apkārt pasaulei ar jahtu Milda. Vai ir kādi padomi tiem lasītājiem, kuri plāno ko līdzīgu? Kaut kas tāds, ar ko noteikti būtu jārēķinās pirms došanās ceļā, bet ko nevar paredzēt krastā esot?

M.G. : Nu, visas neparedzētās lietas var atrisināt ar divām substancēm – dāvanām un naudu. Uz jahtas ir jāņem līdzi alkohols – tas ir obligāti, jo ar šņabja pudeles palīdzību tu vari varbūt dabūt kādu zvejnieku ar laivu, kurš tevi aizbuksē, ja radusies tāda avajadzība. Tas pat labāk strādā nekā nauda. Tāpat ārzemju ceļojumos, jo bieži vien ir jādod dāvanas dažādām ostas amatpersonām un muitniekiem, un, protams, naudai jābūt līdz. Vispār tā ir liela, sarežģīta tēma, kuru es esmu aprakstījis savā grāmatā “Milda apkārt pasaulei”. Grāmatā ir vesela nodaļa par sagatavošanos. Protams, ka ir ļoti rūpīgi jāsaplāno - jo tu vairāk saplāno un padomā, jo vienkāršāk rit ceļojums. Otrkārt, tas gatavošanās posms tādam lielam ceļojumam ir ārkārtīgi kaifīgs periods, tas nav sliktāk par pašu to piedzīvojumu – tu gatavojies, tu esi priecīgs, tu esi kaut kā gaidās, tu domā un dzīvo līdzi - esi tajā iekšā! Mildas sagatavošanās periodu es biju izstiepis 10 gadu garumā, tikai pēdējie trīs no tiem bija intensīvi – pašu pēdējo veltīju tikai tam. Plānošana bija ļoti nopietna, vajadzēja ļoti daudz naudas - budžets bija vairāk kā pusmiljons. Tādu naudu – es, protams, neizvilku no kabatas, es to savācu no reklāmdevējiem.

Protams, perfekti, rūpīgi izplānot, vairāk padomājot par visām iespējamām nelaimēm - mazāk būs nepatīkamu nejaušību, tas ir Mērfija likums /smaida/. Citādā veidā ceļoja Kaupo, tas arī tāds interesants stāsts – ar katamarānu apkārt pasaulei. Viņš gāja praktiski uz dullo, bez naudas, pastrādāja kādus mēnešus kādā ostā, kaut ko nopelnīja, atkal turpināja. Bet tas arī ir stils, es neko nesaku.

SeaClub : Bet, iespējams, tas ir liels izaicinājums, bez naudas doties apkārt pasaulei?

M.G. : Jā piekrītu. Tomēr jūra ir tāda pati visiem- vai tu esi labāk paēdis vai sliktāk, to jau paši ziniet – no tā viļņu augstums nemainās /smejas/. Jā un profesionalitāte ir svarīga.

Seaclub : «Biju aizgājis no politikas, kur nostrādāju intensīvus un ļoti interesantus 6 gadus. Vajadzēja stādīt plānus nākamajiem dzīves posmiem, kā līdz šim esmu centies darīt. Un tad uzstādīju sev mērķi – uzsākt ceļojumu apkārt pasaulei ne vēlāk un ne agrāk kā savā 50 gadu jubilejas dienā,». Domāju, ka atpazīstat citātu no savas grāmatas ievada par ekspedīciju ar jahtu Milda. Šobrīd esat nopietni iesaistīts nekustamo īpašumu biznesā, vai tas atkal nav kāds pamudinājums šo to mainīt, lai plānotu kādu līdzīgu braucienu?

M.G. : Mēs jau satikāmies ar vecajiem brauciena kolēģiem un pārdomājām, ka vajadzētu atkārtot. Bet es domāju par cita veida braucienu. Uzreiz nē, man vēl tepat dažas lietas izdarāmas, bet es domāju, ka teiksim, septiņus vai desmit mūža gadus, sākt pēc kādiem trijiem, četriem, varētu pavadīt lieliskā veidā ceļojot, pavadot ziemu uz jahtas – uz vienas un tās pašas jahtas, nedaudz pamainot komandu un braucot apkārt pasaulei tādā lēnā garā. Es redzēju ļoti daudz tādu braucēju, lielākoties, divatā. Ja mēs gatavojāmies palikt krastā kādas piecas dienas, tad viņi kādus trīs mēnešus, kas, protams, ir pavisam cita lieta – padzīvo, paceļo, pensija ripo, bērni izauguši, māja pārdota un visa nauda ielikta laivā un tā. Vienkārši super! Mana sieva to neakceptē, līdz ar to tas man atkrīt, ja nu vienīgi es neizšķiros. Bet to es netaisos darīt /smaida/. Tāpēc es domāju, ka labs variants būtu savākt katru reizi pamatkodoliņu - kādus divus, trīs cilvēkus. Oktobrī varētu pazust, lai viss Ziemassvētku juceklis ir nost no kakla un ceļot līdz aprīlim, tad atkal atgriezties. Tad ir labs laiks un var padzīvot pa Latviju, pastrādāt, savākt kādus klientus un atkal doties prom. Lai brauciens patiešām būtu ar saturu. Mēs esam ar Vaišļu (Jānis Vaišļa, ekspedīcijas Milda dalībnieks – aut.) runājuši, mums ir pieredze, mums tīri labi izdevās radīt raidījumu sēriju, lai arī nebijām profesionāļi.Varētu taisīt tādu kā ceļojuma aprakstu – es domāju filmēt un montēt. Televīzijas jau tagad izsaka gatavību, jo viņiem īsti nekas tāds interesants nav ko rādīt, jāpērk dažādi “National Geographic” vai “Discovery” seriāli. Es domāju, ka savējos vietējiem vienmēr būtu interesanti apskatīties. Mēs pat pabrīnijāmies, cik daudz cilvēku skatījās pa televīziju tos sižetus par Mildu apkārt pasaulei – tā bija patiešām liela auditorija.

SeaClub : Esat pārgājis no buru laivām uz motorjahtām. Kas tam bija par iemeslu?


M.G. : Es domāju, ka, teiksim, lielai buru jahtai vajag vairāk cilvēkus. Un vēl – vienkārši viss kaut kas jāpamēģina. Biju domājis kādus trīs, četrus gadus pabraukt ar motorjahtu, tad es varētu to pārdot un atkal pārietu uz burujahtu. Un tad es varētu doties prom.

SeaClub : Kādi varētu būt padomi tiem, kas vēlas iegādāties motorjahtas vai buru laivas tuvākā laikā?


M.G. : Tas ir atkarīgs no iespējām, no pieredzes, no tā, ko tu īsti gribi, vai tu ņem priekš sevis, savas ģimenes, vai tu esi vienīgais kam tas patīk vai visa ģimene to mīl. Nu, protams, mans ieteikums būtu - tiem, kam nav pieredzes, sākt ar ko mazu. Nu, jā, ja ļoti bagāts cilvēks noalgos kapteini un komandu - tas ir kas cits. Protams, tāds stiliņš arī ir ļoti labs un atzīstams, cilvēki taisa pieņemšanas uz jahtas un izmanto to kā tādu peldošu māju, un izbrauc ļoti reti. Ir zināms, ka tie lielie bagātnieki sapērk superjahtas, bet īstenībā buras tā arī nekad neatritina. Cita lieta ir pašam aktīvi burāt un tad jau tev jābūt tuvāk tam ūdenim. Sākumam jau 38-40 pēdas ir pietiekoši.

SeaClub : Šobrīd tiek veidots jauns portāls www.seaclub.lv par ūdenstransportu nozari – gan tiem, kas vēlas iepazīties ar šo nozari, iespējams, paši iegādāties kādu transporta līdzekli, gan tiem, kas jau darbojas šajā nozarē – profesionāli vai vaļaspriekam. Vai uzskatāt, ka šāds portāls Latvijā būtu nepieciešams? Ko jūs kā pieredzējis jūras braucējs gribētu redzēt portālā?

M.G. : Es tikai priecāšos kā bijušais LZS (Latvijas Zēģelētāju savienība – aut.) prezidents par vēl vienu šādu portālu. Pasaulē tādu ir ļoti daudz. Šie portāli dod regulārus padomus, ir, starp citu, nopērkami tādi brīnišķīgi krājumi, kurus sastāda paši ceļotāji. Tu vari nopirkt visādas oficiālās kartes, bet tu nekādi nevari dabūt tādu īstu ceļotāja aprakstu par, teiksim, Pategonijas šērām. Tur viss ir brīnišķīgi aprakstīts, pamatā, protams, ir karte, un tad ar zīmuli ir uzzīmētas tās vietas, kur ir jāstājās uz enkuriem vai jāsienās krastā, jo tur ir šēras. Līdzīgi varētu būt padomi speciālā rubrikā, kur kāds cilvēks apraksta savu pieredzi.

SeaClub : Atgriežoties pie sajūtām, kas ir tas īpašais šajā vaļaspriekā vai profesionālāja nodarbošanās veidā, kas nav nekur citur, teiksim, orientēšanās sportā?

M.G. : Tā, protams, ir stihija /smaida/. Tā ir neiedomājama mainība, kas ir tikai jūrā. Fascinē adrealīns un jūra to arī sniedz. Man nepatiktu mēnešiem burāt tikai pa jūru, taču ir arī tādi burātāji, kas burā vienatnē, nepiestājot. Viņš apmet vienu līkumu, tad iet nākamajā. Mani arī interesē svešas zemes un kaut kādi tāda veida piedzīvojumi, bet ne pārāk bīstami. Mēs, piemēram, ar “Mildu” nebraucām Gvinejas līcī un tajās Āfrikas valstiņās, kur uzturēties nozīmētu uzspēlēt “Krievu ruleti”, nepārbaudījām, vai tur veiksies vai nē /smejas/. Centāmies arī no pirātu zonām izvairīties. Bet pilnīgi to izslēgt jau nevar, tāpat tas risks pastāv.

Nu, tātad, tāds vadāmais risks, kas, man šķiet, ir arī pietiekami drošs. Burāšana ir viss kopā – tas ir ceļojums, zināms tūrisms, neapgūtas vietas, tā ir dzīvošana atšķirīgā vidē, jo tu īstenībā dzīvo, nevis aizbrauc uz viesnīcu un tur atpūties.

SeaClub : Zināmā mērā tāda iekšējā cīņa ar sevi?

M.G. : Portams, katram arī patīk pārvarēt sevī kaut kādu iekšējo pretestību. Cilvēks paliek nosvērtāks, redz daudz, it kā svarīgu lietu niecību. Tas it kā palielina dzīves proves skaitli. Tagad es jau esmu atkal iegājis sliedēs, bet kad atgriezos, biju mierīgāks, man bija bieži jāsmīkņā un jāsmejas par daudzām šīm muļķībām – strīdiņiem un konfliktiem, kurus katru dienu cītīgi apraksta avīzes. Pupu mizas, pilnīgi!

0 cilvēki ir atstājuši komentārus par šo rakstu

Atstāj savu komentāru

Notikumu kalendārs
2020-01 Decembris 2019
P O T C P S Sv
            1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31          
no events