SeaClub
Reģistrācija
  • Nirvana
  • Baltsails
2016-02-12
Ievietoja: Kategorija: Izklaide

Trimarāns Hydroptère

Hydroptère

Teksta avots: žurnāls "GEO" 2015. gada septembris.


Hydroptère
ir ātrākā buru laiva pasaulē, un ar to Bretaņā dzimušais francūzis Alans Tebo liek pamatus nākotnes burāšanai un uzdrošinās to izmēģināt Klusajā okeānā. Šī laiva ir kā putns, kas uz saviem spārniem nes sapņotāju. 

104 km/h - tik lielu ātrumu spēj attīstīt šī buru laiva. Komandai tā ir balansēšanas meistarklase: viena niecīga vadības kļūda, un laiva apgāztos.
4,5 metri - tik augstu gaisā atrodas apkalpe brauciena laikā. Galvenais – nezaudēt līdzsvaru šļakstošajās viļņu putās, jo ūdens lejā ir ciets kā betons.
114 Stundas komanda drīkst atrasties ceļā no Losandželosas līdz Havajām. Lielākās briesmas, mēģinot sasniegt jaunu rekordu, rada stāvie viļņi, sadursme ar kādu peldošu priekšmetu vai vali.

Šeit pieejama Hydroptère mājas lapa

Krastā esot, Alans Tebo sajūt vēju un pamana tuvojošos viļņu bangas. Lai dotos Klusā okeāna plašumos, viņam vajag tieši to. Viņš labi zina, ko nozīmē vientulība tur – tālumā, simtiem kilometru prom no krasta. Zina, ko nozīmē garas baiļpilnas stundas. Labi pazīst spēcīgos viļņus, kas saceļas, pūšot 30 mezglu jeb apmēram 56 km/h stipram ziemeļrietumu vējam, kas brāzmās sasniedz pat 40 mezglus, kas ir virs 70 km/h.

Tieši vējš ir tas varenais spēks, kas viņa laivu – šo futūristiskā izskata peldlīdzekli Hydroptère – pacels virs ūdens. Šī laiva, kuras vienīgais dzinējspēks ir vējš, lido. Šādā veidā Tebo kopā ar draugiem ir traucies 5 m aug stumā virs ūdens ar ātrumu, kādu neviens vēl līdz šim nav sasniedzis. Viena nepareiza kustība, un laiva būtu apgāzusies. Un viņiem visiem tas nozīmētu... beigas. Tomēr viņi tika ar visu galā un sasniedza Havaju salas.

Bet nākamreiz viņi plāno lidot vēl ātrāk.

Manhetenas pludmale Kalifornijā. 53 gadus vecais Alans Tebo stāv uz piestātnes un raugās ūdenī. Tad vīrs pagriežas pret žurnālistu, un viņa seja savelkas smīnā kā skolas puikam, kurš atrodas dilemmas priekšā. Zilās acis iemirdzas.

„Lai nereālo padarītu reālu, ir jābūt pacietīgam,” Alans saka. „Un pieticīgam.” Mēs skatāmies uz sērfotājiem, kas cīnās ar plīstošajiem viļņiem. Starp tiem vīd kaijas un zīriņi, kas šķietami bez mazākās piepūles paceļas virs nākošo viļņu putām un tad aizslīd prom. „Mēs visu varam mācīties no putniem,” turpina Tebo. „Nākotnē laivas būs līdzīgas tiem.”

Tas ir Alana dzīves mērķis. Aizrāvies ar to kā neviens cits, viņš steidzina šīs nākotnes ātrāku atnākšanu, jau tagad liekot buru laivai lidot. Viņam tas ir loģisks solis tehnikas evolūcijā, gluži kā savā laikā lidmašīnu uz vara pār dirižabļiem. Pēc viņa pārliecības, līdzīgas konceptuālas pārmaiņas gaida arī ūdenstransportu.

Lai šķērsotu upes, jūras un okeānus, cilvēki jau vairāk nekā septiņus gadu tūkstošus izmanto vēju. Akmens laikmeta beigās senie ēģiptieši pa Nīlu pārvietojās ar pirmajām buru laivām, bet pirms 5000 gadiem polinēzieši salu izpētes nolūkā sāka braukt pa Kluso okeānu ar kanoe, un vienam tā paveidam sānos bija piestiprināts tāds kā liels pludiņš stabilitātei.

Lai gan tehnika kopš tā laika ir attīstījusies, kuģošanas galvenā problēma nav mainījusies, proti – ūdens visu sabremzē. Tas ir 800 reizes blīvāks par gaisu. Tāpēc cilvēkam, kas vēlas būt ātrs, ir jāspēj pacelties virs tā.

Jau 1869. gadā šādu secinājumu pasaulei prezentēja franču izgudrotājs Imanuels Deniss Farko. Viņš attīstīja ideju, kas paredzēja korpusa apakšpusē piestiprināt spārniem līdzīgas detaļas. Tādējādi laivu līdzīgi kā lidmašīnu augšup celtu atšķirīgais spiediens, kas rodas, gaisa plūsmai nevienmērīgi iedarbojoties uz spārna augšpusi un apakšpusi.

Kaut arī Farko modelis dzīvē nekad netika realizēts, viņa ideja par zemūdens spārniem ir izmantota daudzās eksperimentālās laivās, piemēram, mazajās buru jollās un karakuģos, kas 50. un 60. gados izsekoja zemūdenes. Bet pasažieru prāmji ar zemūdens spārniem vēl šodien kursē starp Vidusjūras salām. Arī lielās miljoniem eiro dārgās jahtas, kas piedalās prestižajā Amerikas kausa izcīņā, kopš 2013. gada lido ar ātrumu līdz pat 80 km/h.

Tomēr līdz šim zemūdens spārni nav guvuši plašu lietojumu. Šādi aprīkotas buru laivas prasa īpašu uzraudzību un ir grūti vadāmas. Lietpratēji ar tām uzdrošinās iziet tikai mierīgos ūdeņos un pavisam netālu no krasta. Bet pat tad pietiek vien ar negaidītu vēja brāzmu vai visniecīgāko vadības kļūdu, lai šī ātrgaitas laiva apgāztos.

Kad tas atgadījās kādai komandai 2013. gada Amerikas kausa izcīņā Sanfrancisko, viens no burātājiem iesprūda starp lielajiem atlūzu gabaliem, vairākas minūtes bija nospiests zem ūdens un noslīka.

Alans šīs briesmas lieliski apzinās. Tomēr viņš ir pārliecināts, ka lidojošās buru laivas var uzveikt arī atklātās jūras viļņus un vētras. Lai to pierādītu, viņš burāja 2215 jūras jūdžu garo Transpac maršrutu no Losandželosas līdz Honolulu un ir pirmais, kas to paveica ar zemūdens spārnu laivu. Viņa jaunais mērķis: nākamajā braucienā labot pašreizējo rekordu, kas ir 4 dienas 19 stundas 31 minūte 37 sekundes.

Hydroptère-1

Tebo laiva Hydroptère pilnībā atbilst zvaigznes statusam. No karbona, poliamīda un citiem augstvērtīgiem sintētiskiem materiāliem būvētais trimarāns ir ātrākais kuģis savā kategorijā. Tā masts ir gandrīz 30 metrus garš, bet ar buru varētu nosegt vismaz divus tenisa laukumus. Takelāža vien maksā veselus 200 000 eiro. Cik vērta ir visa konstrukcija? Nenovērtējama! „Sapņus nevar nopirkt,” saka Alans.

Tebo ir pirmais burātājs, kas savas komandas pavadībā ar paša desmit gadu garumā veidoto hidropteru pārvarējis 50 mezglu jeb ap 93 km/h robežu, dēvētu par skaņas barjeru uz ūdens. Ja brauc par ātru, ūdens ap korpusu un stūri pārvēršas tvaikā, laiva sāk zvalstīties, un materiāls salūst. Taču Tebo izdevās no tā izvairīties. Viņa hidropters lidoja stabili. Francūža panāktais ātrums 51,36 mezgli (95 km/h) 2009. gadā pārsniedza pasaules rekordu burāšanā.

2012. gadā to gan atkal pārspēja viņa konkurents no Austrālijas Pols Larsens ar savu raķetei līdzīgo sacīkšu braucamo. Larsena Sailrocket, par kuras dzinēju izmantots viens nekustīgs spārns, uz priekšu nesas ar ātrumu līdz pat 65,45 mezgliem (121 km/h), taču ar to var braukt tikai mierīgā ūdenī un manevrēt vienā virzienā. Atklātas jūras viļņos tāda laiva kā Sailrocket nespētu veikt pat jūdzi. Vai tehnikas attīstība ir nonākusi strupceļā?

Arī ceļojums pa Kluso okeānu ar trimarānu Hydroptère savā ziņā ir došanās pretim nezināmajam. Pirmais šāda veida pasākums, ko citi amata brāļi burātāji, tostarp arī astoņkārtējais pasaules apceļotājs Žaks Vinsents, pielīdzinājuši mēģinājumam nolaisties uz Mēness.

Kopš 2013. gada par hidroptera mājvietu ir izraudzīta Losandželosas osta. Tagad Tebo jebkurā brīdī var doties okeānā, lai mēģinātu sasniegt jaunus rekordus, līdzko tam būtu piemēroti apstākļi.

Viss būtu noritējis nevainojami, ja vien rītā pirms mūsu ierašanās nebūtu kas noticis. Uz kāda delnas lieluma alumīnija gredzena bija parādījusies rūsa. Nu iecerētais pasākums draud izjukt... Kopā ar Alanu mēs braucam uz ostu, lai novērtētu bojājumus.

Kuģis piestātnē izskatās vienreizīgi. Kā lidojošs dinozaurs ar melnu zvīņainu ādu. Vairāk nekā 20 m garš un platumā sasniedz pat 24 m. Abos sānu pagarinājumos ierīkoti kokpiti – vietas, kur uzturas komandas vīri. Bet galvenajā korpusā pietiek vietas, lai izklātu trīs guļammaisus un izvietotu plauktus, kur salikt virves un pārtiku. Datora ekrānā dūc mērījumu rādītāji, panelī mirgo pogas, bet gar sienām stiepjas neskaitāmi kabeļi un vadi.

Burājošs skaitļošanas centrs, supergaisīgs meistardarbs, kas sastāv no 95% karbona, 3% titāna un pavisam nedaudz alumīnija. Bet „90% problēmu izraisa tieši alumīnijs”, – skaidro Tebo. Kā, piemēram, šis gredzens.

Vispār tādi ir divi, un tie nostiprina mastu balstošās troses pie laivas korpusa. Taču sāļais ūdens ir saēdis gredzena virspusi. „Ar tādu bojājumu mēs nekur braukt nevaram, pārāk bīstami,” konstatē Tebo. „Masts var nogāzties.” Jā, šai laivai ir ļoti augstas prasības. Tagad Hydroptère komandai vairākas nedēļas jāgaida 25 000 ASV dolāru vērtā rezerves detaļa.

Tebo šādas naudas nav, bet, kaut arī bankrotējis, viņš tomēr smaida. Lai apmaksātu lidojumu uz Kaliforniju dažiem komandas biedriem – laivu būvētājam, aviācijas inženierim un profesionālam sērfotājam, viņš ir pārdevis Parīzes dzīvokli, savus dārgos rokas pulksteņus un agrāko atbalstītāju dāvanas. Sajūsmināti par Hydroptère projektu, šie vīri ir gatavi uz kādu laiku pamest ierasto dzīvi, lai tikai te piedalītos. Alans rāda uz ceļojuma somu pie kājām. „Tas ir viss, kas man pieder. Visīstākā neatkarība!”

Laivai ir vajadzīgi jauni sponsori, jo sapnis par lidošanu maksā dārgi. Atrašanās ostā mēnesī vien izmaksā 1500 ASV dolārus. Katra detaļa tiek izgatavota pēc individuāla pasūtījuma un nepārtraukti uzlabota, tomēr laika apstākļu dēļ tā ātri nolietojas. Iekrāt neizdodas.

Arī paša kapteiņa dzīve līdzīgi kā kuģa vadīšana ir nemitīga balansēšana starp milzīgu ātrumu un iespēju apgāzties. Lielāko daļu laika viņš velta sponsoru meklēšanai, bet šajā ziņā ir pārsteidzoši izvēlīgs. Strupi atraida kādu naftas kompāniju („Tā ir bezatbildība, ko viņi ir nodarījuši Normandijas krastiem”) un kafijas kapsulu ražotāju („par daudz alu mīnija”). Un to vietā meklē citus labdarus.

Alans nepieļauj kompromisus. Viņa laivu aizraušanās dēļ izjukušas divas laulības. Tomēr savas trīs meitas, kas nu jau ir studentes, burātājs cenšas atbalstīt. „Viņas mani saprot,” Alans saka.

Kalifornijā Tebo jūtas laimīgs kā mazs zēns. Kur gan vēl citur viņš varētu sastapt tik daudz cilvēku, kas ir gatavi finansiāli atbalstīt neprātīgas idejas un sapņus?

Ar sava pašreizējā ģenerālsponsora Silīcija ielejas biotehnoloģiju uzņēmuma pārstāvi viņš pavisam nejauši iepazinās lidmašīnā. Bet pirms pāris nedēļām pie Alana viesojās Google šefs Lerijs Peidžs. Sarunas par sadarbību ir sāktas ar Īlonu Masku, kas ir interneta norēķinu sistēmas PayPal dibinātājs un elektromobiļu ražotāja Tesla Motors šefs.

„Kā tev šķiet,” man jautā Tebo, „vai mums nevajadzētu uzaicināt arī Leonardo di Kaprio vai pat Andželīnu Džoliju un Bredu Pitu?”

Viņš turpina sapņot. Gluži kā burājošs Pīters Pens. Tebo ir nolēmis lidot, lai arī ko tas viņam maksātu. Ar šādu nostāju viņš ir tālu ticis. Kaut arī ceļā piedzīvojis dažus sāpīgus kritienus, viņa pārliecība nav mainījusies: „Vienīgais, ko es nekad neļautu atņemt, ir mana brīvība.” Brīvību viņš ir sargājis un aizstāvējis jau kopš bērnības.

Alans uzauga internetā

Polabes pilsētā Francijas rietumdaļā. Viņa tēvs bija lidmašīnu mehāniķis un agri pameta ģimeni, bet māte tika ievietota garīgās aprūpes centrā. Septiņgadīgais Alans bieži raudzījās mākoņos pa šauro savas guļamistabas jumta lūku un mēģināja saskatīt zilās debesis.

Desmitajā dzimšanas dienā tante viņam uzdāvināja piepūšamo laivu, bet vēlāk viņš no drauga aizņēmās vējdēli un trenējās ar to nelielā piesārņotā ezerā. „Tas bija mans glābiņš – ūdens.”

Spītīgs un vienmēr noskaņots sacensties, Tebo 15 gadu vecumā pameta skolu. „Talantīgs, bet nevaldāms” – tā par viņu teica skolotāji. Bet viņš vēlējās būt pie jūras.

Bretaņā Alans kļuva par burāšanas instruktoru. Bet tad, 1984. gada vasarā, 22 gadu vecumā viņš iepazinās ar franču burāšanas leģendu Ēriku Tabarlī. Abi kopā – māceklis un 53 gadus vecais mentors – ar franču rūpnieku atbalstu sāka darbu pie sava nākotnes projekta – lidojošā trimarāna Hydroptère.

Viņu iecere: vējš, kas rodas, laivai pārvietojoties, ar milzīgo buru jāpārvērš atpakaļ ātrumā. Līdz ar to laiva trauksies divreiz ātrāk par vēju. Ja to izdotos īstenot, tas ļautu paveikt gandrīz neiespējamo. Taču laivai jābūt ne tikai pietiekami vieglai, lai paceltos, bet arī lielai un stabilai, lai saglabātu līdzsvaru.

Nepilnu četru gadu laikā Tebo izgatavoja modeli mērogā 1:3. Viņš ar smiltīm piepildīja plastmasas pudeles un atkritumu maisus un nedēļām ilgi ar tiem mēģināja līdzsvarot daudzkorpusu laivu. 14 reizes apgāzās, sarijās ūdeni, veica jaunus aprēķinus, turpināja izmēģinājumus.

Līdz beidzot viss notika. 1994. gada 1. oktobrī pirmais trimarāns Hydroptère lidoja pa Atlantijas okeānu. Panākumu pamatā bija spārnu izvietojums tādā leņķī, lai tie viens otru stabilizētu.

Tomēr laiva brīžiem vēl niķojās. Braucot ar pilnu ātrumu, vienreiz salūza kreisais spārns, bet kādā citā reizē pat sānu sija. Trieciena spēks saplēsa buras, masts salūza, bet komanda tika uzsviesta gaisā un iemesta viļņos, kas ir „cieti kā betons”.

Par laimi, nopietnas traumas neviens neguva – un Tebo turpināja būvēt. Pilnveidot plūsmas profilus un materiālus viņam palīdzēja inženieri un speciālisti no Lozannas Tehniskās universitātes. Tikai 2007. gadā, šķērsojot Lamanšu, laiva bija pilnībā gatava. No lidmašīnu būves patapinātie amortizatori mazināja spēku uz abām sānu sijām.

Taču, lai uzrādītu jaunu rekordu Klusajā okeānā, ar to vien nepietika. „Mums lidošana bija jāizdomā no jauna,” saka Alans.

Kabriljo jahtu piestātne, Losandželosa. Viss sagatavots, – paziņo Tebo. Bojātais alumīnija gredzens ir nomainīts, un laiva var doties lidojumā.

Tebo smaida savu zobgalīgo skolas puikas smaidu. Sponsori? „Gan jau atradīsies,” saka sapņotājs. Viņam ir vajadzīgi 500 000 eiro, lai turpmāko neveiksmju gadījumā spētu realizēt iecerēto Klusajā okeānā. Bet vai mēs varētu nopirkt komandai pāris sendvičus? Ceļojumam uz Honolulu Tebo atlikuši vien 53 ASV dolāri.

Burātāji ir sagatavojuši trimarānu iziešanai atklātā jūrā. Lai tas nekļūtu nevadāms nevien mērīgajos viļņos, 30 vietās izvietotie sensori pārbauda noslogojumu. No zemūdenēm aizgūta datorprogramma nemitīgi pielāgo korpusa pozīciju ūdens viļņojumam. Tādā veidā laiva saglabā līdzsvaru.

Pie tam bugšprits ir iebūvēts tā, lai tur varētu uzvilkt lielāku priekšējo buru, kas laivai ļautu kustēties arī nelabvēlīgā vējā. Sānu spārnus Tebo ir licis noapaļot. Tagad tie ir izturīgāki vētrainā jūrā. Un, ja komanda naktī pilnā ātrumā ar stūri taranē kādu peldošu priekšmetu vai aizmigušu vali, stūres ass nodrošina, ka vadības iekārta nesalūst, bet gan strauji paceļas virs ūdens.

To, kādas katastrofālas sekas varētu būt šādam negadījumam, traucoties ar 40 mezglu (virs 70 km/h) ātrumu, un cik grūti ir no tā izvairīties, sāku nojaust vien tad, kad vakarpusē beidzot stūrējam trimarānu ārā no ostas.

Ir jau pavisam vēls, saule noriet, bet mums viss tikai tagad sāksies. Mijkrēslī pie horizonta redzamās salas šķiet ar roku aizsniedzamas. Tā ir pēdējā sauszeme pirms Havajām. Tieši pirms ieejas ostā ūdenī vizuļo sīkas ēnas – omāru lamatu bojas.

Komanda saceļ trauksmi. Kaut arī Alans mēģina izvairīties, tomēr laiva ieķeras, un paiet zināms laiks, līdz negadījums ir novērsts un stūre ir atbrīvota no virvēm. Tad viņš laivu nostāda uz pareizā kursa. Mēs savelkam buru auklas ciešāk, hidropters brikšķ un sten – tas patiešām sāk celties gaisā!

Man aizraujas elpa: milzis uzņem ātrumu, 6,5 tonnas kustas ar sporta auto jaudu. Bez motora! Mēs cieši turamies, bet laiva ceļas arvien augstāk un augstāk, līdz mēs šūpojamies virs ūdens četru metru augstumā.

Lidojam! Kaut kas neticams!

Skats ir vienreizīgs, taču to baudīt nav laika. Jo nākas intensīvi darboties! Griezt! Pieturēt! Griezt! Pieturēt! Tebo izkliegtās komandas apslāpē vēja šalkas, bet ar rokām rādītās zīmes mijkrēslī ir grūti saredzēt. No kokpitiem līdz galvenajam datoram komanda pārvietojas rāpus.

Vēja stiprums: 17 mezgli, tas ir, 31,5 km/h. Lidojuma ātrums: 30 mezgli, kas atbilst ap 56 km/h.

Iztraucētas no vakara atpūtas, debesīs paceļas kaijas. Garām laivas priekšgalam tum šajā ūdeni aizpeld daži delfīni. Kaut arī trimarāns Hydroptère traucas lielā ātrumā, tas atstāj mierīgu un stabilu iespaidu.

Taču es īsti nejūtos savā ādā. Esmu izbrīna un baiļu pārņemts. Ir sajūta, ka laiva var apgāzties. Tagad tikai nezvalstīties, neaizskart viļņus, saglabāt līdzsvaru.

Neprātīgais Tebo nodod man stūres ratu. Es sajūtu buru spēku. Pārņem dīvaina izjūta, it kā tas, karbona šķiedru pārraidīts, izplūst pa visu ķermeni. Simtiem kvadrātmetru lielajā buras laukumā notvertais vējš vienā mirklī tiek pārvērsts dzinējspēkā. Es ar katru mirkli aizvien labāk saprotu Tebo un viņa komandas biedru fanātisko aizraušanos ar šo lietu. Arī es esmu nonācis šīs laivas varā. Arī es tādu gribu! Varbūt ne tik milzīgu, bet noteikti – ne nakts laikā.

Mēs joņojam pa pilnīgu tumsu, apkārt neredzēdami neko. Visi ģērbušies melnā burātāju tērpā. „Viss ir vienkārši,” saka Tebo. Bet es sev acu priekšā neviļus uzburu ainu, kā neuzmanības dēļ viens no mums pārkrīt pār bortu. Vai vēl ļaunāk: esam pašā okeāna viducī, vairāk nekā piecu metru augstu viļņu ieskauti, komandas spēki ir izsīkuši, bet lejā, korpusā, guļošie tiek mētāti šurpu turpu pa korpusu, kas brakšķ, spēcīgo viļņu locīts.

Kad pēc trim stundām mēs sasniedzam prožektoru izgaismoto ieeju ostā, es jūtos atvieglots. Un laimīgs.

Vai tāda būs nākotne? Vai drīzumā tiešām visas laivas izskatīsies kā hidropters? Kādu labumu no šī pārgalvīgā eksperimenta iegūtu kuģniecība? Viens ir skaidrs: arī turpmāk 90% visu pasaules kravu pārvadājumu nodrošinās kravas kuģi, nevis lidmašīnas.

Tomēr hidroptera komandas iegūtie dati palīdzēs būvēt stabilākas konstrukcijas laivas, bet pasažieru prāmjus – ar mazāku degvielas patēriņu. Citi ieguvumi no Tebo pūliņiem ir abstraktāki. Tā, piemēram, lidaparātu inženieri no viņa buru laivas noskatījuši spārnu būves tehnoloģiju. Bet kāds japāņu uzņēmējs izmanto datus par ūdens un gaisa plūsmu, lai radītu plūdmaiņas spēkstacijas.

Taču pirmām kārtām šis zēģelējošais putns ir iedvesmas avots. Tas mudinās citus sapņotājus attīstīt Tebo ideju par dabas spēku, šai gadījumā – vēja, daudzpusīgāku izmantošanu. Un tad, iespējams, radīsies arī jaunas paaudzes laivas, par kuru dzinējspēku vienlaikus kalpos gan buras, gan spēcīgs elektromotors. Vīzija ir vilinoša – neatkarīgi no ekonomiskajiem aprēķiniem.

Pēcvārds: 2015. gada jūlijā Alans Tebo un viņa komanda ar hidropteru veiksmīgi sasniedza Havaju salas. Jaunu rekordu šajā posmā viņi gan nesasniedza. Burātājus kavēja lēnais vējš un piespiedu kārtā veiktais līkums – lai izvairītos no peldošajiem atkritumiem. Taču Tebo nepadodas un vēlas pēc iespējas ātrāk mēģināt vēlreiz.

Hydroptère mājas lapa

Teksta autors: Larss Abromeits

Birkas: Hydroptère trimarāns 

0 cilvēki ir atstājuši komentārus par šo rakstu

Atstāj savu komentāru

Notikumu kalendārs
2017-07 Jūnijs 2017
P O T C P S Sv
      1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30    
no events